Atver sirdi, pamani senioru!
Palīdzēsim sociālā centra “Uniting Care” senioriem piedzīvot cieņpilnas vecumdienas, būt pilnvērtīgai, aktīvai un laimīgai mūsu sabiedrības daļai!
Sociālais centrs “Uniting Care” nodrošina aprūpi un palīdzību vairāk nekā 115 senioriem Rīgā un Jūrmalā
Ko darām mēs?
Fonda “Uniting” paspārnē jau trešo gadu darbojas sociālais centrs “Uniting Care”, kas par vientuļajiem senioriem un invalīdiem rūpējas, sniedzot individuāli pielāgotus aprūpes pakalpojumus viņu dzīvesvietā. Senioriem nodrošinām atbalstu pārtikas, higiēnas un medicīnas preču iegādei, sniedzam atbalstu medicīnas pakalpojumu apmaksai, iesaistāmies mājas darbu veikšanā un sadzīves situāciju risināšanā, kā arī komunikācijā ar sociālajiem dienestiem.
Kas vēl nepieciešams mūsu senioriem?
Mēs ticam, ka sirmgalvji ir mūsu nācijas bagātība — tieši viņu viedums, aizvadītā gadsimta skarbajos vējos gūtā dzīves pieredze, panākumi un patiesas laimes mirkļi veidojuši mūsu nācijas kodu, kādu to izjūtam šodien. Mirklī, kad galds ir uzklāts un māja silta, liela daļa senioru sastopas ar vientulības problēmu— pierimusi aktīvā sociālā dzīve, sarucis ģimenes un draugs loks, vairs nav neviena kam piezvanīt vai kopā ieturēt maltīti. Kopā ar ziedotājiem vēlamies kliedēt mūsu senioru vientulību un parūpēties par viņu emocionālo labsajūtu.
Ziedošanas kampaņas Atver sirdi, pamani senioru! mērķis ir sniegt iespēju šiem senioriem dzīvot nevis izdzīvot! Būt pilnvērtīgai sabiedrības daļai, piedzīvot piepildītu un plaukstošu ikdienu, atrasties līdzās domubiedriem un turpināt bagātināt mūsu sabiedrību ar savu nenovērtējamo pienesumu.
Saziedotie līdzekļi tiks izmantoti senioru Atpūtas un kultūras programmai, kas ik mēnesi Senioru kluba biedriem ļauj satikties, lai kliedētu vientulību.
Ar ziedotāju atbalstu īstenosim:
・kopīgu svētku svinēšanu
・tematiskos vakarus
・teātru, kino un muzeju apmeklēšanu
・ekskursijas, pasākumus dabā
Savukārt Sociālais centrs arī turpmāk rūpēsies par mūsu aprūpējamo pirmās nepieciešamības vajadzībām.
Katrs ziedotājs reizi gadā uz norādīto e-pasta adresi saņems atskaiti par saņemto ziedojumu izlietojumu. Iespēja ziedot ir ikvienam — katrs eiro palīdzēs uzlabot mūsu senioru dzīves kvalitāti!
Kopā ar senioriem ieturam gardas maltītes un aprunājamies pie tējas tases, apmeklējam teātra izrādes un kino seansus, spēlējam galda spēles un svinam īpašus datumus, kā arī jaunatklājam Latvijas skaistākās vietas un izbaudam mūsu krāšņās dabas spēku.
Atklājot ziedošanas kampaņu Atver sirdi, pamani senioru!, vēlamies izcelt mūsu redzeslokā nonākušos seniorus, iepazīstināt ar viņu daudzpusīgajām personībām un atgādināt — pensionāri ir pilntiesīga sabiedrības daļa, kas bieži vien tieši finansiālo apsvērumu dēļ nespēj iekļauties šī brīža sabiedriskajā dzīvē.
Svetlana Starodubska
Rīga, dzimusi 1946. gadā
Deficīts
Kad mani vecāki tik tikko salaulājās, deficītā bija pilnīgi viss. Mamma stāstīja, kā viņi ar tēti nopirka savu pirmo dvieli un pārlaimīgi par šo faktu ilgi skūpstījās parkā. Vai spējat iedomāties, cik maz vajadzēja laimītei?
Kafejnīca
Atceros labāko kafejnīcu “Pūt, vējiņi!” — tas bija kaut kas! Tā atradās Vecrīgā, netālu no Doma katedrāles. Nez kāpēc durvis vienmēr bija slēgtas. Tajās bija izcirsts necaurspīdīgs lodziņš. Vajadzēja pieklājīgi pieklauvēt, un tad lodziņš atvērās, un ārā izlīda deguns. Un tevi ielaida iekšā. Tā bija labākā kafejnīca padomju laikos. Zālē bija krēsli ar augsto atzveltni, un kaut kur fonā, it kā mākoņos, klusi spēlēja skaista mūzika. Šī bija vienīgā vieta, kurā es varēju apēst visgardāko zivju soļanku.
Manieres
Ja varētu redzēt mūsu toreizējo dzīvi tagad! Lūk, meitenes kopā ar mammu iet pa ielu un sastop pazīstamus cilvēkus. Meitenes, satiekot viņus, vienmēr kniksē, bet zēni piesit kāju. Tādi bija pieklājības noteikumi. Pie galda bija jāsēž, tā kā mamma iemācīja — ar taisnu muguru, neatspiesties pret krēsla atzveltni, nelocīt muguru. Elkoņus uz galda nekādā gadījumā nedrīkstēja novietot, varēja likt tikai plaukstas.
Pupsa
Tētis teica, ka viņam patika vārds Svetlana. Dzejnieka Vasilija Žukovska romantiskā balāde saucās “Svetlana”, varbūt tāpēc. Es piedzimu uzreiz pēc kara, 1946. gadā, un tolaik šis vārds bija ļoti populārs. Bet man bija arī savs “mīļvārdiņš”. Kad biju pavisam maza, tētis mani sauca par “pupsu”. Atceros, jau būdama pusaudze, kopā ar viņu devos uz kādu veikalu. Man tolaik bija kādi 16 vai 17 gadi. Un viņš tāds, pa visu veikalu “Pupsa, pupsa!” Es no kauna biju gatava zemē ielīst, man bija tik neērti. Es taču biju jau pavisam pieaugusi!
Bērnības garša
Man bija 13 vai 14 gadi, kad mēs no Rīgas devāmies uz Novosibirsku. Un es katru nakti raudāju spilvenā ilgās pēc dzimtās pilsētas un Jūrmalas klusajām ainavām. Es atcerējos mūsu smilšu kāpas, kādas tās bija uz tausti. Piekrastes aļģu smaržu, viršu smaržu un bezgalīgo jūras šalkoņu. Katru vasaras brīvlaiku sēdos vilcienā un braucu uz Rīgu, tālu ceļu, caur Maskavu. Vilcienā es skrēju taisnā ceļā uz restorāna vagonu. Vai jūs zināt, kāpēc? Nē, nevis pēc Rīgas balzama vai konjaka, bet gan pēc latviešu skāba krējuma un biezpiena! Es mīlu to garšu un atceros to līdz pat šai dienai.
Par Rīgas dzīvokli
Esmu piedzimusi Rīgas centrā, Nītaures ielā, 13. dzīvoklī. Cik brīnišķīga apkaime tā bija! Mājas pagalmā bija dārzs. Tur auga bumbieres, ziedēja ābeles. Un mājas īpašnieks, kurš ēku bija uzcēlis pirms kara, dzīvoja ar sievu trīsistabu dzīvoklī pirmajā stāvā. Atceros, kā viņš ar šļūteni laistīja bruģi mūsu mājas priekšā, un mēs, bērni, stāvējām apkārt un skatījāmies, mums arī gribējās! Rudenī viņš novāca ābolu un bumbieru ražu no mūsu dārza un nesa pa dzīvokļiem — tie, kam vajadzēja, ņēma. Dārzā bija arī smilšu kaste, un tētis katru gadu speciāli piepildīja to ar svaigām smiltīm. Blakus smilškastei bija soliņš, uz kura sēdēja mūsu mammas un omas, tamborēja apkakles, mežģīņu pirkstaiņus un salvetītes mūsu mājas interjeram.
Vasaras nedēļas nogales
Vasara vienmēr ir Jūrmala. Svētdiena bija vienīgā vecāku brīvdiena. Parasti mēs cēlāmies septiņos vai astoņos no rīta, bet svētdien pat agrāk. Galu galā tā bija tikai viena brīvdiena, un šajā dienā bija tik daudz jāpaspēj izdarīt! Lai paspētu gūt pēc iespējas vairāk laimes. Vasara vispār bija vieni lieli svētki.
Saldējums
Atceros, kā kopā ar tēti gājām pa Šarlotes ielu virzienā uz Matvejčiku (Vidzemes tirgu). Uz stūra stāv saldējuma pārdevēja ar ratiņiem. Tolaik bija tādi saldējuma cilindri, tie atradās ledū. Blakus tiem cilindriem uz galda bija svari, un pārdevēja svēra saldējumu – porcija bija tieši 100 gramu. Un saldējumu lika glāzītē. Gribi vēl glāzīti — samaksā vēl vienu kapeiku. Bet man kā par skādi tieši kakls sāpēja. Tētis saka: “Zini, es lasīju, ka Amerikā angīnu ārstē ar saldējumu”. Un mēs ātri ar viņu “apārstējāmies”.
Staļina nāve
Es atceros dienu, kad Staļins nomira. Es biju ļoti maza, gāju bērnudārza jaunākajā grupā. No rīta pieceļos un redzu – pietūkušu no asarām mammu pie spoguļa, kas pūderē degunu. Mēs gājām uz bērnudārzu. Un tur priekšā tāda pati no raudāšanas pietūkusi audzinātāja. Visi raudāja. Tad mūs visus aizveda pie Ļeņina pieminekļa. Pie visiem stabiem bija piestiprināti skaļruņi, no kuriem skanēja šausmīga bēru mūzika. Bērns jau nav pieradis redzēt raudošus pieaugušos, bet te viņi visi ir sapampuši no raudāšanas.
Līgo
Kāds kādreiz bija burvīgs Līgo! Es atceros, kā mēs gājām ārā un vācām kalmes. Pēc tām mērcējām šīs lapas ūdenī. Un vienreiz gadā, tieši šajā dienā, mūsu mammas vilka bikses, jo mēs iepērām pa viņu plikajām kājām. Tā bija jauka tautas tradīcija. Un ar kādām mokām bija jāizvēlas svētku galvas rota! Mēs ar tēvu devāmies uz centrālo tirgu, tur bija vainagi un cepures no daudzkrāsaina kreppapīra. Un tad nu ņemšanās — ko lai labāk izvēlas? — Es to atceros vēl šodien.
Jevgeņija Ošurkova
Rīga, dzimusi 1951. gadā
Mana pirmā publikācija
Jau kopš pašas bērnības es sacerēju dzejoļus. Atceros, kad man bija kādi 14 gadi, nosūtīju savus dzejas darbiņus uz vienu no Maskavas bērnu žurnāliem. Tur tos iespieda, bet man atsūtīja autora eksemplāru. Un es to paslēpu! Baidījos atzīties vecākiem, ka es rakstu dzeju. Taču piemirsu, ka mēs abonējam vienu un to pašu žurnālu, tas tik un tā nāca pie mums pa pastu. Man bija tik ļoti neērti, kad vecāki to uzzināja, jo dzejas rakstīšanu turēju lielā noslēpumā. Vecāki, protams, bija ne tikai ļoti pārsteigti, bet arī priecīgi par manu pirmo publikāciju.
Maize, Piens, Karmena
Labi atceros veikalus Pulkveža Brieža ielā, kur mēs dzīvojām. Bija viens parfimērijas veikals, un mani kā bērnu ļoti uzrunāja odekolons “Karmena”. “Karmena” ir mana mīļākā opera. Un uz šī odekolona etiķetes bija attēlota daiļā Karmena. Kad mamma dabūja šo odekolonu, es cītīgi pārzīmēju no tā Karmenas attēlu. Tomēr tā smarža bija diezgan asa. Tolaik vispār veikalos pārsvarā bija viena tipa preces. Piemēram, veikals “Piens” – un tajā tirgoja tikai pienu, biezpienu, skābo krējumu. Vai “Maize” – tur bija tikai maizes izstrādājumi. Savukārt veikalā “Zivis” bija akvāriji ar karpām.
Dziesmas un klavieres
Kādreiz mani vecāki un viņu draugi nepārtraukti ciemojās viens pie otra. Arī mēs paši bieži uzņēmām viesus. Tagad, manuprāt, cilvēki vairs to tik bieži nedara. Mums mājās bija klavieres, un mēs dziedājām dziesmas. Sākumā mamma spēlēja klavieres, tad es. Es spēlēju galvenokārt klasiskus skaņdarbus, toties mamma varēja spēlēt dažādus pavadījumus, un mēs dziedājām tādā kā korī. Mēs zinājām ļoti daudz dziesmu.
Eiženija Grandē
Mani nosauca par godu Eiženijai Grandē, vai varat iedomāties? Tas ir samērā drūms Onorē de Balzaka romāns. Mani šī izvēle pārsteidza, taču kaut kādu iemeslu dēļ tētim gribējās, lai mani nosauktu tieši galvenās varones vārdā. Es šo romānu esmu pārlasījusi vairākas reizes. Varone, protams, ir ļoti cienījama dāma, taču ar tik smagu likteni. Lai gan vārds man patīk un esmu gandarīta, ka mani tā nosauca.
Mans vectēvs
Mans vectēvs bija ebrejs. Ar mani viņš sarunājās krieviski, bet man šķiet, ka viņš zināja arī ivritu vai jidišu. Spilgti atceros, ka bērnībā viņš man rādīja ebreju grāmatu – tā bija jāpāršķir no labās puses uz kreiso, nevis kā grāmatas krievu vai latviešu valodā.
Sapņu tulks
Strādājot žurnālā “Ļubļu!” (Люблю!), es vedu divas rubrikas. Viena bija veltīta literatūras jaunumiem un otra – sapņu izskaidrošanai, sapņu tulkošanai. Kāds paziņa reiz izstāstīja pats savu stāstu iz dzīves. Ja viņam sapnī ieradās viņa bijusī līgava, ar kuru viņi izšķīrās kāzu priekšvakarā, tā bija zīme, ka tuvojas lielas nepatikšanas vai nelaime. Vīrietis apliecināja, ka tas esot vairākkārt piepildījies viņa dzīvē. Un katru reizi, kad viņam sapņos rādījusies viņa, esot bijis ļoti nobijies.
KVN
Padomju laikos mums mājās, protams, bija televizors. Īpaši patika skatīties raidījumu, kas saucās “KVN” (Jautro un atjautīgo klubs jeb KVN (krievu: Клуб весёлых и находчивых (КВН)). Tolaik tā tiešām bija ļoti smieklīga, dzīvespriecīga programma. Es pat iestājos Civilās aviācijas inženieru institūtā Rīgā, jo šī institūta komanda uzvarēja konkursā starp citām padomju republiku KVN komandām. Es apbrīnoju šo komandu. Tās kapteinis bija leģendārais Jurijs Radzievskis.
Tamāra Volosenkova
Rīga, dzimusi 1940. gadā, Sevastopolē
Rīgas Modes
Rīgā bija tādas “Rīgas Modes”, un tur mēs devāmies pasūtīt šūtu apģērbu. Man tas ļoti patika, tas bija vesels process. Sākot jau ar to, ka mājās tu sākumā šķirsti modes žurnāla lappuses. Tad izvēlies stilu, kleitas krāsu, audumu. Pēc tam ej uz Rīgas Modēm Brīvības ielā un gaidi tur ērtā krēslā, kad pie tevis iznāks meistars. Pēc tam meistars atnes tev vēl dažus žurnālus, lai tos aplūkotu – varbūt citu stilu, citu krāsu? Pēc tam tu ieej skaistā kabīnē. Šuvēja tevi nomēra, sasprauž adatiņas piegriezumā, un jūs sarunājat pirmo pielaikošanas reizi. Tad tu atnāc pēc dažām dienām atkal un šuvēja tevi nomēra, jau atkārtoti, un atkal jūs sarunājat nākamo pielaikošanu. Un visu šuj tieši tavai figūrai. Un tad beidzot tu atnāc pēc gatavās kleitas un jūties kā karaliene. Tas bija tik lieliski, pat maģiski!
Valoda, kas izglāba dzīvību
Ziniet, es vienmēr esmu interesējusies par valodām. Manā bērnībā nebija privātskolotāju, klases netika dalītas grupās, angļu valodas priekšmetam tolaik nepievērsa lielu uzmanību. Mēs tikai lasījām un tulkojām. Taču mans tētis ļoti vēlējās, lai es un mana māsa mācītos svešvalodas. Jo svešvaloda viņam reiz palīdzēja izvairīties no nāves. Mani vecāki pēc tautības ir karēļi, gan tētis, gan mamma. Pēc Otrā pasaules kara tētis dienēja Igaunijā. Tur viņu sagūstīja vietējie meža brāļi, un plānoja nošaut. Taču viņš sāka ar viņiem sarunāties karēļu valodā, kas ir līdzīga igauņu un somu valodai, un viņi tēvu palaida vaļā — valoda izglāba viņa dzīvību!
Gardās eglīšu mantiņas
Mani mīļākie svētki bija Jaunais gads. Mums mājās vienmēr bija eglīte. Bet toreiz visa svinēšana bija pavisam citāda nekā tagad. Eglītē karinājām mandarīnus, cepumus, konfektes, kas bija ietītas papīrā un folijā. Jo nebija jau to mantiņu, nopirkt arī nevarēja, bet ja arī bija, tad ļoti dārgas un ne visur pieejamas. Tā kā mans tēvs bija karavīrs, mēs bieži pārvācāmies no vietas uz vietu, un mantiņas attiecīgi vienmēr tika kaut kur pazaudētas. Turklāt es ar māsu abas bija ļoti palaidnīgas – visas konfektes un cepumus, kas karājās eglē, parasti žigli apēdām. Vācot nost eglīti, mamma vienmēr brīnījās – kur tad mantiņas ir palikušas!? Bija palikuši tikai koši krāsaini ietinamie papīrīši.
Boršča noslēpums
Desmit gadus nodzīvoju Ukrainā, Mikolajivas pilsētā, un no ukraiņu virtuves visvairāk garšoja borščs. Tas bija mans mīļākais ēdiens. Kad braucu prom no Mikolajivas, jautāju savai kaimiņienei: “Nu, Dieva dēļ, padalies, lūdzu, ar boršča recepti.” Pati, to gatavojot, vienmēr jūtu, ka kaut kas īsti nesanāk, nav tik garšīgi. Bet viņi – ukraiņi, savāra to boršču veselai nedēļai un gardu muti ēd. Ar tik daudzām piedevām! Gan pupiņas, gan grunduļi – sīciņas tādas zivtiņas, tās cep un pievieno klāt. Un klāt zupai piekož pampuškas. Nu es arī jautāju kaimiņiem, kāds tad ir tā īstā boršča noslēpums? Saku viņiem – es braucu prom, nevienam neteikšu. Tad viena no kaimiņienēm atzinās, ka pašās pagatavošanas beigās grāpī jāieber viena ēdamkarote cukura. Un bingo – viss izdevās!
Olga Šaparovskaja
Rīga, dzimusi 1944. gadā
Prezidenta pils
Tuvojoties Jaungadam, vecāki vienmēr saņēma ielūgumu saviem bērniem, lai dotos uz eglītes pasākumu. Man paveicās – es gāju uz eglīti Prezidenta pilī (toreiz tā bija Pionieru pils). Vispār, es diezgan bieži turp gāju, jo tur notika dažādi pulciņi, kurus apmeklēju – baletu, gleznošanu, kora dziedāšanu. Tāpēc Prezidenta pili pazīstu diezgan detalizēti. Atminos, kā Jaungada priekšvakarā tur iekārtoja atrakciju – slīdkalniņu. No augšējā stāva uz apakšējo tika nostiepts speciāls celiņš, un mēs dragājām par to lejā kā pa slīdkalniņu. Bija jautri!
Melnais kaviārs
Atceros vēl tos laikus, kad Rīgas veikalu plaukti bija pārpārēm piepildīti ar precēm. Mēs ar tēti mēdzām ieskriet veikalā, kas mums bija ap stūri, tur plauktos stāvēja 3 veidu melnais kaviārs. Vēžus pārēdāmies tik daudz, ka tētis pirka tos vienkārši, lai mēs ar tiem paspēlējamies peļķē. Kā ar mantiņām. Tie ļoti smieklīgi kustējās ūdenī. Tajā pašā veikalā bija plaukts, kur Jaungadam tuvojoties parādījās milzīgi šokolādes ziloņi, matrjoškas lelles, lāči. Atceros, ka man tādu uzdāvināja mūsu ciemiņi. Es laikam, kādu pusgadu to ēdu.
Mīļākais restorāns
Restorāna vai kafejnīcas apmeklējums bija vesels pasākums, tas bija svētku notikums. Vislabākais šajā bija droši vien pati gatavošanās. Ar trīcošām rokām pielaikoju drēbes, jo mūžīgs bija jautājums — ko vilkt mugurā? Stundām grozījos pie spoguļa. Pati paliekošākā atmiņā un iemīļotākā vieta man bija restorāns “Lido” Jūrmalā, Turaides ielā. Tur iekšā bija amfiteātris, spēlēja satriecošs orķestris. Iekļūt šajā restorānā nebija nemaz tik viegli, īpaši sezonas atklāšanā, kas šķiet bija 1. maijā. Ziemā tas bija slēgts.
Disko bumbas valdzinājums
Ziniet, es jaunībā “dejošanu” tā arī neizbaudīju. Vecāki man to neļāva, jo meitenei no kārtīgas ģimenes nepiestāvot. Katru reizi, kad gāju mājās no skolas caur Vērmanes dārzu, redzēju kāda restorāna logā rotējošu disko bumbu. Tā mani hipnotizēja ar savu mirguļošanu un noslēpumaino spožumu. Mans sapnis bija iekļūt šajā restorānā. Kad tikko biju beigusi skolu, pat bizes nepaguvu nogriezt, mani aplidot sāka vecāku draugu dēls. Viņš bija vecāks, strādāja skolā par fizkultūras skolotāju. ->
Disko bumbas valdzinājums
Vienu dienu viņš uzaicināja mani doties ar viņu uz randiņu restorānā. Bet vecāki neļāva man iet. Mēs tolaik dzīvojām Rīgā, Skolas ielā, mūsu dzīvoklis atradās beletāžā (franču: bel-étage – ‘skaists stāvs’), šī ir svarīga nianse. Un es izdomāju romantisku plānu — kad vecāki bija devušies pie miega, es izkārtoju uz gultas siluetu no grāmatām, pārklāju to ar segu un klusi izkāpu pa logu, kur mans kavalieris mani noķēra un noņēma no palodzes. Un mēs devāmies uz restorānu “Rīga”. Un ko es redzu, ieejot iekšā? Šo spoguļbumbu! Apkārt puskrēsla, skan mūzika, dejo pāri… Bet es kā apburta skatījos uz šo bumbu un… noģību. Aiz laimes.
Brodveja, Parīze, Rīga
Tērbatas iela un Vērmanes dārza apkārtne, kur tiek pārdoti ziedi, padomju laikos tika dēvēta par mūsu Brodveju. Ja tev ir garlaicīgi, ej pastaigāties pa “Brodveju”. Vai arī aizej uz kafejnīcu. Iepazīties kafejnīcā bija normāla lieta. Ja restorānā kāds vēlējās iepazīties vai pat vienkārši izrādīt uzmanību meitenei, kas viņam patika… Es atceros vienu gadījumu. Reiz mēs ar draudzeni ieskrējām kafejnīcā “Mēness” uz kafiju. Skaidra lieta, pirms tam sapucējušās. ->
Brodveja, Parīze, Rīga
Pēkšņi pie mums pienāk viesmīlis un pasniedz ziedu pušķi un šampanieša pudeli. Viesmīlis nedrīkstēja atklāt sūtītāja vārdu. Tikai jautāja – vai vēlaties to atvērt vai iepakot līdzi? Un tu sāc lūkoties apkārt, mēģinot saprast, kas ir šis noslēpumainais pielūdzējs. Es tagad to stāstu jums, it kā tas būtu kaut kādā Parīzē, bet tas bija tepat Rīgā. Vēl atceros, kā zālē staigāja ziedu pārdevējs ar ziedu grozu – a ja nu kāds gribētu dāmai nopirkt pušķi.
Pako Rabans un tetovējums
Kādreiz Rīgā notika festivāls “Nepieradinātās modes”. To organizēja mūsu mākslinieks Bruno Birmanis. Un uz šo festivālu bija ieradies franču modes mākslinieks Pako Rabans. Un, tā kā es zinu franču valodu, jo esmu beigusi Latvijas Universitātes Romānistikas fakultāti, mēs ar viņu ilgi tērzējām un pārtraukumos malkojām kafiju. Mēs sarunājāmies par kultūru, grāmatām, garīgumu. Kādu laiku vēlāk mēs nejauši satikāmies Parīzē, kādā mazā ieliņā. Viņš mani atpazina, mēs sabučojāmies. ->
Pako Rabans un tetovējums
Kad festivāls beidzās, Pako Rabans lika saviem asistentiem visiem modeļiem uzlikt nelielas uzlīmītes – kam uz rokas, kam uz pleca. Par godu festivāla beigām, pēdējā dienā. Arī man viņš pajautāja. Un es nolēmu – uz kakla! Uzlīme noturējās trīs nedēļas, pēc tam tā, protams, nomazgājās. Man bija tik žēl. Un ko es darīju: es nopirku bērnu pārnēsājamās bildītes, izgriezu no tām dažādas figūras un līmēju tās uz kakla. Bet tās ātri vien nomazgājās līdz beidzot es nolēmu uztaisīt īstu tetovējumu – frāzi ebreju valodā “viss ir iespējams”!
Slēpošanas kūrorti
Agrāk es daudz ceļoju un ļoti aizrāvos ar kalnu slēpošanu. Slēpošanas kūrortos varēja ne tikai slēpot, bet arī pļāpāt bāros līdz septiņiem no rīta ar draugiem, dziedāt dziesmas, dzert šampanieti. Es ļoti labi atceros Bakuriani… Tāda neparasta pilsētiņa Gruzijā. Kad man bija slinkums braukt uz slēpošanas trasi ar autobusu, es nolīgu šoferi trīs zirgu pajūgā. Iepazinos ar vietējiem puišiem, un viņi mani mēdza atvest un aizvest. Kādu dienu mēs braucām, un viņi man jautāja – hinkaļus gribi? Protams, ka gribu! Un mēs trīs zirgu pajūgā devāmies uz pilsētas centru pēc hinkaļiem.
Irina Kudrjavceva
Rīga, dzimusī 1956. gadā
Ukrainas saldie augļi
Mani vecvecāki ir Ukrainas ebreji, visu mūžu nodzīvojuši Harkovā. Vasarā, skolas brīvlaikā mēs ar vecāko brāli vienmēr devāmies pie viņiem. Ar mums viņi runāja krieviski, bet savā starpā – jidišā, tā bija viņu “slepenā” valoda, ko mēs nesapratām. Atceros, kā vasarā Harkovā vienmēr baudījām saldos augļus, kas tur bija daudz un lēti. Ķirši un čerešņa, plūmes… Vecvecāki to visu regulāri sūtīja arī mums uz Rīgu, un tētis saldi smaržojošas augļu paciņas sagaidīja Rīgas dzelzceļa stacijā.
Omītes naksnīgās receptes
Oma gatavoja daudz un garšīgi, viņai bija bezmiegs, un es atceros, ka naktīs viņa šiverējās pa virtuvi, līdz pat rītam. Viņai izcili padevās ebreju našķi – teiglahs. Tāpat viņa gatavoja arī mazus vistas pelmenīšus, ļoti gardus. Un tad vēl bija “zilumiņi”! Pie mums tos sauc par baklažāniem, bet mana omīte tos sauca par “zilumiņiem” un taisīja no tiem baklažānu kaviāru. Un vēl viņa cepa ārkārtīgi garšīgu Napoleona kūku. Pa naktīm cepa kūku kārtas, un tad lika visas tās plāksnes virsū uz skapja. Mamma tālāk jau pēc omas receptes apsmērēja šīs kārtas ar krēmu un lika virsū vienu otrai. Rezultātā tapa brīnišķīga Napoleona kūka.
Vecāki
Tētis ļoti mīlēja mammu, vienmēr lutināja. Viņai, tāpat kā man, patika našķoties ar saldumiem, končiņām. Pat tad, kad ģimenē vispār nebija naudas, tētis par pēdējām kapeikām varēja nopirkt mammai puķīti vai konfektes. Viņas mīļākās konfektes bija “Lācītis-ķepainītis”.
Aizraušanās ar kino
Bērnībā sapņoju kļūt par aktrisi. Taču teātra skolā neiestājos, sakautrējos. Man tik ļoti patika tā laika aktieri, ka man pat bija tāds hobijs – kolekcionēju žurnālus ar viņiem, izgriezu “zvaigžņu” fotogrāfijas – Bridžita Bardo, Alēns Delons, Sofija Lorēna, Džīna Lolobridžida. Es ļoti aizrāvos ar kino, apmeklēju kino lekcijas — Merķeļa ielā atradās kino lekciju zāle, kur ne tikai stāstīja par filmām, bet arī tikās ar māksliniekiem un apsprieda filmas. Man bija abonements. Kad mēs ar vīru tikko iepazināmies, viņš jautāja: “Kur es tevi varu atrast?” Es atbildēju, ka kino lekcijā.
Bērnu vārdi
Arī manu bērnu vārdi tapuši, iedvesmojoties no manas mīlestības pret kino. Savu dēlu es nosaucu par Andreju, par godu Andrejam Bolkonskim. Tik skaists, cēls vārds. Bet, iespējams, tas ir Vjačeslava Tihanova dēļ, kurš attēloja kņazu Bolkonski “Kara un miera” romāna ekranizācijā. Šajā lomā viņš ir ārkārtīgi izskatīgs! Bet meitu nosaucu par Marinu, par godu aktrisei Marinai Vladi. Lai gan mana meita nemaz nav viņai līdzīga, viņai ir tumši mati un tumšāka āda.
Leonīds Gurevičs
Rīga, dzimis 1950. gadā, Uhtā
Mana piedzimšana
Es piedzimu Uhtā, cietuma slimnīcā. Jāsaka, ka visi ārsti tur bija ļoti augsti kvalificēti. Bet kaut kādā veidā mani pamanījās sajaukt! Mammai atnesa ne mani. Taču viņa uzreiz saprata, ka “tas nav mans!” Māsiņas sašutumā teica: “Ko Jūs, kundze vispār sakāt?!” Bet beigu beigās pārpratums tika atrisināts. Toreiz man vēl iedeva iesauku “eņģelis”. Piedzimu ar lielu svaru, ar ļoti gaišu ādas krāsu un nekādi nevarēju sākt raudāt.
Kāpēc es piedzimu cietumā?
Mana tēva dzimta nāk no Krāslavas. Tētis studēja Kazaņas universitātē, un 1937. gadā viņš tika arestēts un apsūdzēts spiegošanā. It kā par viņa sakariem ar buržuāziju. Lai gan tētis bija galdnieks, vistiešākā vārda nozīmē, kā Jēzus Kristus. Tētis ne pārāk vēlējās stāstīt par arestu, bet atminējās, ka nopratināšanas laikā viņa lietā mainījās veseli septiņi izmeklētāji. Visi vienbalsīgi atkārtoja vienu un to pašu – “Leizer, ja tu neatzīsies, tevi spīdzinās, kamēr nepastāstīsi. Labāk atzīsties, tad tevi izsūtīs uz lēģeriem, un varēsi tur mierīgi nosēdēt savus 10 gadus”. Beigās sanāca tā, ka visus, kas atzinās, nošāva. Bet tēti izsūtīja uz Uhtu, uz Gulagu. Tur viņš pavadīja deviņus gadus.
Starptautiskās attiecības
Priecājos, ka piedzimu Uhtā, tā tiešām ir pasakaini skaista vieta. Mūsu barakā, kur dzīvojām, kopā ar mums mitinājās raiba publika – gan “nodevēji” (notiesātie), gan bijušie čapajevieši, gan izsūtītie vācieši. Barakas bija milzīgas. Un viena no mūsu barakas ārsienām bija vērsta tieši uz taigas pusi, uz mežu. Faktiski es uzaugu taigas malā. Atceros lielu meža zemeņu pļavu ar apbrīnojamu, neaizmirstamu smaržu.
Barakās mēs visi dzīvojām ļoti draudzīgi. Varētu teikt, ka tieši tur es apguvu starptautisko sadarbību. Reiz, izdzirdot uzvārdu Hauzens, es kādam zēnam vienkārši pajautāju: “vai viņi nav gadījumā vācieši?” Un momentā dabūju pa muti, man pat viens no zobiem pārlūza. Tā bija mācība un es iegaumēju. Nacionālisms tika apspiests uzreiz un brutāli. Līdzās vāciešiem šeit dzīvoja arī korejieši, ķīnieši. Taču par tautību mēs nekad nerunājām, bija tabu par to jautāt.
Barakās mēs visi dzīvojām ļoti draudzīgi. Varētu teikt, ka tieši tur es apguvu starptautisko sadarbību. Reiz, izdzirdot uzvārdu Hauzens, es kādam zēnam vienkārši pajautāju: “vai viņi nav gadījumā vācieši?” Un momentā dabūju pa muti, man pat viens no zobiem pārlūza. Tā bija mācība un es iegaumēju. Nacionālisms tika apspiests uzreiz un brutāli. Līdzās vāciešiem šeit dzīvoja arī korejieši, ķīnieši. Taču par tautību mēs nekad nerunājām, bija tabu par to jautāt.
Pirmā mīlestība
Mēs ar draugu 8. klasē iemīlējāmies vienā meitenē, viņu sauca Ļuba. Tā bija mana pirmā Uhtas mīlestība. Mīnus 40 grādu aukstumā es mēdzu skriet, lai paskatītos Ļubas logā (un, ja nu pēkšņi ieraudzīšu viņu tur, skatīdamies pa logu ārā?), un tad skrēju atpakaļ. Šī iemīlēšanās bija patiešām stipra. Bet galu galā Ļuba apprecējās ar manu draugu, un viņi aizbrauca dzīvot uz Kaļiņingradu. Es viņu nekad vairs neredzēju.
Iepazīšanās ar sievu
Manu sievu sauc Rahela, Rošele. Īsvārdā Šeļa. Mēs iepazināmies ļoti savādā ceļā. Viņas māsa Neļa mācījās kopā ar mani universitātē, vienu gadu vecāka. Kādu reizi kopīgajā draugu pulciņā devāmies pastaigā. Bet atgriezties jau bija pārāk vēls, jo manas mājas bija patālu. Un Nellija piedāvāja pārnakšņot pie viņiem, lielajā 4-istabu dzīvoklī. Naktī piecēlos, lai aizietu uz labierīcībām. Un aizmirsu ceļu atpakaļ uz savu istabu, es ļoti slikti orientējos telpā, īpaši tumsā. Bet it kā atradu savu istabu un ievēlos atpakaļ gultā. Un pēkšņi kāds spiedz – “Kas Jūs tāds?!” Es saku: “Es te guļu, Neļa mani atveda. “Vai tu esi Neļa?”. “Nē, es esmu tā, kas te guļ! Es esmu Šeļa!” atskan balss. Galu galā viņa man parādīja manu istabu, un no rīta mēs iepazināmies ar Šeļu tradicionālākā un pieklājīgākā veidā.
Tēta “sarežģītais” vārds
Mana tēva vārds bija Leizers Leibovičs. Kad dzīvojām Uhtā, tētis bieži saņēma zvanus no darba. Es cēlu klausuli un uzklausīju visnegaidītākās un neiespējamākās tēta vārda kombinācijas:
– Sveicināti, vai varu runāt ar Leibu Leizeroviču?
– Labdien, pasaucat, lūdzu, Lazaru Lazaroviču?
– Vai varat pasaukt Leonīdu Leonidoviču?
Apzinājos, ka tie visi bija tēta vārda “vietējie” paveidi. Bet, kad pie telefona vienreiz palūdza pasaukt Ivanu Ivanoviču, es kļuvu aizdomīgs un pajautāju tētim – vai tiešām zvana tev? “Jā,” atbildēja tētis, – “viens kolēģis nekādi nespēj atcerēties manu vārdu, es viņam teicu, lai sauc mani par Ivanu Ivanoviču.”
– Sveicināti, vai varu runāt ar Leibu Leizeroviču?
– Labdien, pasaucat, lūdzu, Lazaru Lazaroviču?
– Vai varat pasaukt Leonīdu Leonidoviču?
Apzinājos, ka tie visi bija tēta vārda “vietējie” paveidi. Bet, kad pie telefona vienreiz palūdza pasaukt Ivanu Ivanoviču, es kļuvu aizdomīgs un pajautāju tētim – vai tiešām zvana tev? “Jā,” atbildēja tētis, – “viens kolēģis nekādi nespēj atcerēties manu vārdu, es viņam teicu, lai sauc mani par Ivanu Ivanoviču.”
Bērnības šoks
Kad no sava barakas tipa nometinājuma pārcēlāmies uz Uhtas pilsētu, tad dzīvoklī, ko mums piešķīra, mani visvairāk pārsteidza atsevišķa vannas istaba un duša. Majakovskis par to ļoti trāpīgi aprakstīja savā dzejā:
(…) Bet kas man patika visvairāk,
Kas par mēnesi baltāka ir,
Par zemi apsolīto labāka,
Tā ir – nu ko tur liegties, vanna tā ir (…)
(…) Но больше всего мне понравилось — это:
это белее лунного света,
удобней, чем земля обетованная,
это — да что говорить об этом,
это — ванная. (…)
Man šķita, ka nokļuvu kosmosa kuģī un apkārt ir nākotne. Tas ir neticami: tu atver krānu, un no tā tek ūdens. Karsts, auksts.
(…) Bet kas man patika visvairāk,
Kas par mēnesi baltāka ir,
Par zemi apsolīto labāka,
Tā ir – nu ko tur liegties, vanna tā ir (…)
(…) Но больше всего мне понравилось — это:
это белее лунного света,
удобней, чем земля обетованная,
это — да что говорить об этом,
это — ванная. (…)
Man šķita, ka nokļuvu kosmosa kuģī un apkārt ir nākotne. Tas ir neticami: tu atver krānu, un no tā tek ūdens. Karsts, auksts.
Bērnu dzejoļi
Mājās mēs sarunājāmies krievu valodā. Bet, kad man bija kādi seši vai septiņi gadi, tētis man iemācīja bērnu dziesmas valodās, kuras es tolaik nezināju un nesapratu. Viena dziesmiņa, tāda skumja, sākās šādi: “Ah, kleine meidele klapten in tir – knock-knock-knock-knock-knock…”. Tētis man to dziedāja. Tikai vēlāk es sapratu, ka tā bija viņa ģimenes dzimtā valoda – jidišs. Un vēl vienai dziesmiņai, ko atceros, tajā bija šādi vārdi: “Mēs sēžām mazā istabiņā, tumšā mana istabiņa. Ienāk mamma istabiņā – tūlīt gaišā istabiņā…”. Un tā jau bija tēta ģimenes otrā valoda – latviešu. Es stāvēju uz taburetes un skaitīju šos pantiņus, nesaprotot vārdus.
Tēta emigrācija
Tētis naktīs nevarēja iemigt. Kad naktī pie mājas piebrauca mašīnas, viņš lēca augšā. Tētim visu laiku šķita, ka viņu atkal brauc arestēt. Astoņdesmitajos gados tētis nolēma emigrēt uz Izraēlu. Un es atceros, kā viņš man rakstīja no Austrijas: “Visapkārt rūc mašīnas, šeit ir ļoti trokšņaina un aktīva satiksme, bet es mierīgi guļu 8 stundas. Ar mani tā nekad un nekur nav bijis.” Pirms viņš aizbrauca, viņš visu laiku naktī cēlās augšā. Un kliedza mammai – “Vera! Vera!”
Lieldienas
Uhtā par Lieldienu tuvošanos es uzzināju, kad mana mamma sāka krāsot olas (mana mamma ir no Ukrainas). Viņa tās krāsoja ierastajās tradīcijās – sīpolu mizās. Šos svētkus atceros labi, jo mēs ar tām olām dauzījām viens otru pa pieri. Tā bija spēle. Un tad skatījāmies, kuram ola saplīsīs. Uzvarēja tā, kura palika vesela. Bet par Ziemassvētkiem es bērnībā pat nebiju dzirdējis, tikai Latvijā uzzināju.
Vitālijs Aronsons
Rīga, dzimis 1955. gadā
Par manu vārdu
Kāpēc mani nosauca par Vitāliju? Šis ir interesants stāsts. Manu vectēvu sauca Haims. Ebrejiem pieņemts izvēlēties bērna vārdu par godu kādam no saviem aizgājējiem, un mamma vēlējās mani nosaukt par Haimu sava tēva piemiņai. Tētis principā atbalstīja šo izvēli, taču viņš arī pareizi nosprieda, ka padomju laikos būtu bijis diezgan sarežģīti dzīvot ar tik izteiktu ebreju vārdu. Viņš nāca klajā ar šādu ideju: vārds Haims no ebreju valodas tulkojams kā dzīvība. Kad mēs iedzeram, mēs sakām tostu “L’chayim!” (ləˈxɑjɪm), proti – “uz veselību!”. Savukārt vārds Vitālijs latīņu valodā arī nozīmē dzīvība (latīņu vitalis nozīmē “dzīvīgs, veselīgs”). Tātad savā ziņā es tomēr esmu Haims.
“Hava Nagila”
Lai arī mēs esam ebreji, mani vecāki tomēr nesvinēja ebreju svētkus, un arī es pats biju ar ebreju kultūru un jidišu uz ‘jūs’. Kad man bija kādi 12 vai 13 gadi ļoti populārs bija amerikāņu dziedātājs Dīns Rīds. Tā kā viņš atbalstīja komunismu, pieļauju, ka tieši šo politisko uzskatu dēļ viņa ieraksti bija pieejami arī Padomju Latvijā. Viena no viņa skaņu platēm nonāca mūsu mājās, tajā Rīds izpildīja dažādu pasaules tautu dziesmas, tostarp arī “Hava Nagila” angļu valodā. Kāds mans tuvs draugs toreiz teica – tā taču ir slavena ebreju dziesma! Bet es nemaz nezināju. Pēc tam sāku interesēties par ebreju kultūru, vēsturi… Tas viss sākās tieši ar šo amerikāņu skaņu plati!
Brigadiera jaunākais palīgs
Mēs ar vecākiem dzīvojām komunālajā dzīvoklī Krišjāņa Barona ielā, tieši pretī bijušajai Sporta pilij. 1961. gadā mums piešķīra dzīvokli tā sauktajā “hruščovkā” Raunas ielā. Tolaik vēl bija tāda prakse – topošajiem iemītniekiem dzīvoklis bija “jāpabeidz” pašiem. Manu tēti iecēla par mājas “brigadieri”, un es 6 gadu vecumā gāju palīgos, nesu klāt ķieģeļus un visādi citādi iesaistījos mūsu dzīvokļa tapšanas darbos.
Bērnu izklaides
Kad mēs dzīvojām Raunas ielā, netālu atradās būvlaukums. Mēs, zēni, mēdzām saderēt, lai nolēktu lejā no nepabeigtās ēkas otrā vai trešā stāva uz smilšu kaudzi zem tās. Derību āķis slēpās tajā, ka vajadzēja piezemēties tieši uz šīs smilšu kaudzes, jo citādi vienkārši varēja nosisties. Reiz mana mamma gāja no darba un pamanīja visu šo ārprātu – to, cik mēs draiski tur lēcām. Mamma šausmās aizveda mani pie ārsta, pie neirologa. Izbīlī viņa vaicāja ārstam: “Dakter, manam dēlam nav baiļu sajūtas! Ko man darīt?” Ārsts viņu nomierināja, apliecinot, ka ar mani viss esot pilnīgā kārtībā.
Tēva cimdi
Bērnībā man ļoti patika iet uz kino, jo īpaši uz filmām, kas tika apzīmētas ar kategoriju 16+. Nekas jau tāds briesmīgi intīms, protams, šajās filmās nebija, taču aizliegtais auglis kā sacīt jāsaka, ir salds. Ar iekļūšanu kinoteātrī bija problēma, jo lai tas izdotos, vajadzēja piešmaukt kasieri attiecībā uz savu vecumu. Nez kāpēc es toreiz izdomāju, ka, ja uzvilkšu tēva cimdus, visi domās, ka esmu pilngadīgs. Dažreiz tas nostrādāja, dažreiz nē. It īpaši patika itāļu režisora Pjetro Džermi filma “Dāmas un kungi”, kas, starp citu, 1966. gadā kļuva arī par Kannu kinofestivāla laureātu.
Ziedot
Ja vēlaties ziedot ar bankas pārskaitījumu:
Fonds “Uniting”
Konts: LV85RIKO0002930358196
Banka: Luminor Bank AS
Maksājuma mērķis: ziedojums
Ziedojumus var veikt kā fiziskas, tā juridiskas personas